IMIGRĀCIJAI NĒ Pavisam nesen tika uzsākta parakstu vākšana likumdošanas iniciatīvai Eiropas Savienības līmenī – SAVE EUROPE ACT. Eiropas glābšanas akts paredz ielikt darba punktu Eiropas Komisijas dienaskārtībā, liekot apturēt nelegālo imigrāciju no trešajām pasaules valstīm un veikt esošo nelegāļu repatriāciju. Lai tas notiktu, jāparakstās vienam miljonam ES pilsoņu. Pēc Eirobarometra datiem Latvijas iedzīvotāji ir vieni no skeptiskākajiem migrācijas jautājumos, aptuveni septiņdesmit procentiem cilvēku imigrāciju uzskatot par apdraudējumu, īpaši tad, ja tās avots ir kulturāli atšķirīgas zemes. Tomēr tas neatspoguļojas mūsu politiskajā darbībā, jo uz Latviju vēl joprojām tiks attiecinātas Migrācijas pakta solidaritātes rezerves jeb t.s. uzņemamo “imigrantu kvotas”. Par laimi, ES ir ļoti demokrātiska, paredzot iespēju atteikties no kvotu izpildes par mazu, bet taisnīgu samaksu. Katra neuzņemtā nelegāļa vērtība noteikta divdesmit tūkstošu eiro vērtībā. Tā kā viena no neatkarīgas valsts pazīmēm ir robežu kontrole, kas ietver tiesības arī neielaist cilvēkus, pakts ir nepārprotams suverenitātes apdraudējums, jo de facto paredz robežkontroles un personu plūsmas regulēšanas tiesību pirkšanu par naudu, maksājot sodu par katru neuzņemto svešinieku. Tiesa gan, nav zināms, cik liela būs Latvijas kvota - tā var būt 10 migranti un tikpat labi 10 000, tomēr tas nemaina suverenitātes ierobežošanas faktu. Ceru, ka informācija par parakstu vākšanu tiks atspoguļota arī sabiedriskajos medijos, jo, kā nosaukums liecina, tiem vajadzētu informēt sabiedrību ja ne par visām, tad vismaz tām aktualitātēm, kas vairumam saistošas. Tas, protams, ir sarkasms, jo drīzāk lasīsim, kāpēc piedalīties “lepnuma gājienā” ir demokrātiju stiprinoši. Un tomēr aicinu parakstīties ikvienu, kuram rūp drošas vides un kultūras saglabāšana ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Lāpīsim ministru neizdarības. Parakstīties iespējams šeit: save-europe-act.com/#section… P.S. Atgādinu, ka migrantu kvotas netiks attiecinātas uz Poliju, Lietuvu un Igauniju, jo mūsu kaimiņu ārlietu/iekšlietu resori prata pateikt, ka viņiem nav un nebūs līdzekļu sociālo pabalstu un neizglītotu ļaužu uzturēšanai. Visa nauda tiek novirzīta aizsardzībai, Lukašenko migrantu ķeršanai un ukraiņu bēgļu integrēšanai. Latvija laikam dzīvo citā realitātē, jo mums nebija šādu argumentu.

Kulbergs nav pat iepīkstējies par Klimata ministrijas likvidēšanu, SIFa aizklapēšanu, dotāciju airBaltic apturēšanu, Saeimas vēlēšanu likuma pārskatīšanu, Migrācijas pakta denonsēšanu, studentu vīzu tirgošanu, pilsētu mēru drošības iestāžu pārbaudēm, dotāciju elektroauto iegādēm atcelšanu, kūdras kurināšanas aizliegumu u.c. JV, PRO, ZZS virzītiem, balstītiem un īstenotiem lēmumiem. Kāpēc gan viņu uzskatīt par revolucionāru? Viņš tagad paraksta skolēnu diplomus.

NODOKĻU PARĀDU AMNESTIJA Manuprāt, tautsaimniecības izaugsmi var veicināt valsts žņauga noņemšana no uzņēmēju kakliem, izveidojot ērtāku nodokļu politiku jeb zemākus darbaspēka nodokļus. Latviešiem ir potenciāls, tikai valsts to nokauj. Tāpēc ne mazums uzņēmēju atzīst, ka pašreizējā nodokļu politika līdzinās valsts leģitimizētam reketam. Īstermiņa peļņa valda pār ilgtermiņa attīstību. Ar demogrāfijas lejupslīdi, ārējā parāda palielināšanu un jaunu ministriju veidošanu uzņēmēji tiek dzīti nāvē, mēdzot iekavēt nodokļu maksāšanu, domājot, kā izvairīties no valsts prasībām. Ēnu ekonomika ir nevis ļaunprātība, bet loģiska pilsoņu izvēle nepārmaksāt. Nevis krāpniecība, bet izdzīvošana. Uzskatu, ka jālikvidē (jāatlaiž, jāpiedod) Latvijas mazo uzņēmēju (līdz desmit darbiniekiem) nodokļu parādi, izsludinot amnestiju un piedāvājot jaunu, ekonomiski loģiskāku sociālo līgumu starp valsti un uzņēmējiem, kas balstītos zemākos darbaspēka nodokļos gan darba devēja, gan ņēmēja pusē.

Edvarts Krusts par izglītības sistēmas degradēšanu. Augstākā izglītība vairs nav augstākā, ja to pielāgo zemāko izglītības līmeņu tendencēm. Augstskolu vēlmei pelnīt, uzņemot lielāku studentu skaitu, nevajadzētu pazemināt zināšanu un mācību līmeni Latvijā.

DEMOKRĀTIJAS NOZAGŠANA Ja Latvijas iedzīvotājiem ir patiesa vēlme izglābt mūsu valsti, nopietni mainot politisko kursu un valsts pārvaldes veidu, šīs Saeimas vēlēšanas būs pēdējā iespēja, jo nākamo vairs nebūs. Vēlēšanas izriet no iespējas izvēlēties, bet Saeimas apstiprinātie grozījumi Saeimas Vēlēšanu likumā iebilst pilsoņu politiskajām izvēlēm. Grozījumi, kas stāsies spēkā 2030. gadā, nosaka jaunu minimālo partijas biedru skaitu, kas nepieciešams kandidēšanai. Līdzšinējo 500 biedru vietā, tiks pieprasīti 1000 cilvēki, bet partiju apvienībās pat 1500 biedru. Uzņēmumu reģistra dati liecina, ka šāds slieksnis ievērojami samazina to partiju skaitu, uz kuru ierobežojums neattiecas. Patlaban ir deviņas partijas, kurās biedru skaits pārsniedz tūkstoti cilvēku, bet no tām Saeimā atsevišķu partiju un apvienību (neizšķirot katru apvienību veidojošo partiju) veidā patlaban ir sešas partijas – ZZS, Vienotība, NA, LPV, AS, Progresīvie. Tikai prokremliskajā “Stabilitātē” ir mazāk par tūkstoti. Grozījumu cēlonis esot vieni no zemākajiem politiskās aktivitātes procentiem Eiropas Savienībā. Savādi uzskatīt, ka biedru sliekšņa paaugstināšana pozitīvi atsauktos uz aktivitāti, drīzāk pretēji, tāpēc šādi ierosinājumi liek domāt par esošo partiju varas monopola saglabāšanu, kur katrai elektorāta grupai atrodams šķietami atbilstīgs pārstāvniecības spēks un jaunus vairs nevajag. Latvijas partiju “slimība” ir vāja vai neesoša iekšējā konkurence un t.s. “frakcijas disciplīna”, tāpēc tās līdzinās šaurām interešu grupām, kas nepieļauj jaunu partijas līderu rašanos neatkarīgi no partijas izmēra. Un tām vienkārši nepatīk konkurence. Savukārt šāda modeļa iznākums ir stagnācija. Bet ilgtermiņā šie likuma grozījumi likvidē alternatīvu viedokļu īstenošanas iespējamību. Būtībā tā ir cenzūra, jo, ņemot vērā Latvijas sabiedrības ikdienas paradumus, pienākumus un atbildības, ir patiesi izaicinoši izveidot pat 500 biedru partiju. Svarīgāk par to ir aktualizēt jautājumu, kāpēc politiskā aktivitāte vispār tiek ierobežota. Tik skarbi likumi, kas regulē jaunu partiju veidošanu, ir tikai postpadomju valstīs un ar šiem grozījumiem Latvija proporcionāli iedzīvotāju skaitam ir uzstādījusi augstāko biedru skaita slieksni. Tas ir pretrunā Satversmes garam, jo ierobežo tautas kā suverēnās varas nesēja iespējas šo varu īstenot. Tā arī esam nonākuši situācijā, kurā patlaban visvairāk atbalstītajam politiskajam spēkam ir 14% atbalsts, bet aptuveni trešdaļa vēlētāju nezina, par ko vai vispār nebalsos. Partiju biedru skaitam nav teju nekādas korelācijas ar tās pausto programmu vai ideoloģiju. Īpaši digitālajā laikmetā. 500 elektroniskie paraksti vai tīkšķi zem partijas programmas Facebook var būt pietiekošs idejas dzīvotspējas un atbalsta pierādījums. Starpkaru perioda laikā pirms Ulmaņa apvērsuma kandidātu saraksta iesniegšanai vēlēšanās pietika ar 100 vēlētāju parakstiem. Un nekādu partiju! Tāpēc dažkārt vēlēšanās bija iespējams izvēlēties no vairāk nekā 100 sarakstiem. Lai pilsoņi, nevis pašreizējā Saeima, izlemj, kurām idejām būs dzīvot, kurām ne.

LATVIJAS KOLONIĀLĀ PĀRVALDE Valsts neatkarība balstās trīs pīlāros – robežas kontrolē (cilvēku uzskaitē, imigrācijas ierobežošanā), nacionālā valūtā, neatkarīgā likumdošanā, kas aizstāv un pārstāv nācijas intereses. Pirmo esam pazaudējuši Eiropas Migrācijas pakta dēļ – tas nosaka uzņemamo migrantu kvotas (leišiem, igauņiem un poļiem nebūs), otro nomainījām pret eiro (ir ieguvumi un zaudējumi), bet likumu normas tiek radītas ārpus Latvijas robežām, šo iniciatīvu atdodot Latvijas pilsoņu nevēlētu institūciju rokās. Kārtējo reizi Saeima demonstrē, ka Latvijas pilsoņi pielīdzināmi dzimtcilvēkiem, kuri nododami muižnieku tiesām nepamatotai sodīšanai. Saeimas Ārlietu komisija sagatavojusi likumprojektu “Par Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām attiecībā uz Latvijas pilsoņu izdošanu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei”. Šis likums noteiks, ka Latvijas pilsoni var izdot Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei kriminālvajāšanai, tiesāšanai un soda izpildei. Protams, vainīgajiem jāsaņem sods, neapšaubāmi. Tomēr deputāti nav ņēmuši vērā kontekstu – politiskā situācija Lielbritānijā ir tik ļoti kreisa, ka tā, lai arī Rietumu valsts, ir arī aktīvākā vārda brīvības ierobežotāja. Īpatnējo “Communications Act 2003” un “Malicious Communications Act 1988” dēļ britu tiesas var krimināli sodīt par "grossly offensive", "indecent", "obscene" vai "menacing” jeb rupji aizskarošu, nepieklājīgu, draudošu valodu, kas var izraisīt satraukumu vai emocionālas ciešanas. Šie juridiskie termini ir tik izplūduši, ka tajos ielasa aizliegumu kritizēt valdības politiku. Britiem radītas “pareizrunas” robežas, kas izriet no politiskās nostājas. Tāpēc, piemēram, imigrācijas kritikas dēļ, ko būtu veicis sociālajos tīklos, iespējams tapt notiesātam un izciest ar brīvības atņemšanu saistītu sodu – cietumsodu. Dzīvnieku fermas autoram, britam, Dž. Orvelam ir lielisks citāts: “Ja brīvība vispār kaut ko nozīmē, tad tā nozīmē tiesības pateikt cilvēkiem to, ko viņi nevēlas dzirdēt.” Lielbritānijā tas aizmirsts, tāpēc 2023. gadā policija aizturēja 12 183 cilvēkus to internetā rakstīto komentāru dēļ (salīdzinājumam Krievija ar aptuveni 400 aizturētajiem). Bet Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā rakstīts: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Diemžēl šī Saeima nepilda Satversmi un nerūpējas par savu pilsoņu tiesisko un fizisko drošību. Tā ir gatava izdot citai valstij savus iedzīvotājus, lai tos sodītu politisko, ideoloģisko vai reliģisko uzskatu dēļ. Sāpīgākais, ka Latvijas pilsonim nav, kam sūdzēties, jo šādu absurdu īsteno mūsu valsts vara. Tā ir distopija. Vēl par britiem. Nesen Southamptonā kāds indiešu sikhs – Vikrums Digva – ar 20 cm garu nazi sadūra poļu izcelsmes jaunieti Henriju Novaku. Notikuma vietā ieradās policija, kas aizturēja zēnu, jo sikhs viņu apvainoja rasismā, sevi nostādot upura lomā. Zēns astoņas reizes lūdza palīdzību, sakot, ka nespēj paelpot. Ignorances dēļ viņš nomira aizturēšanas laikā, bet sikhu atbrīvoja. Tāda, lūk, britu taisnības izpratne. Izskatās, ka arī Saeimas. Atbalstu Latvijas pilsoņu izdošanu citām valstīm tikai smagu un sevišķi smagu noziegumu izdarīšanas gadījumā. Savukārt sodīt vārda brīvības vai uzskatu dēļ ir nepieļaujami. Jāpiebilst, ka likums par izdošanu bija spēkā līdz BREXITam, taču neredzu nepieciešamību šādu likumu iepriekšējā redakcijā pieņemt atkārtoti, kad politiskais konteksts apdraud Latvijas pilsoņu iespējas uz Satversmē garantētajām tiesībām.

Saeima pirms divām nedēļām atbalstīja Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas izstrādāto priekšlikumu par pilsonības uzdāvināšanu Brazīlijas pilsonim Felipem Ksavjēram. Tieši tā, uzdāvināšanu, tāpēc ka viņš pārkāpa termiņuzturēšanas atļaujas izmantošanas kārtību ceļā uz naturalizāciju, proti, izbrauca no Latvijas uz laiku, kas ilgāks par trīs mēnešiem. Ievērojot šo likumu, uz pilsonību pretendēt varētu tikai 2035. gadā. Šāds lēmums grauj uzticību idejai par visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā. Vairs nav viena likuma visiem un vienas taisnības visiem. Ja tā būtu, Felipe varētu nokārtot latviešu valodas eksāmenu, apliecināt, ka pārzina Satversmi un zina, kad dibināta Latvijas Republika. Protams, mēdz būt izņēmumi, kad pilsonību piešķir politiski represētiem citu valstu pilsoņiem, tā nodrošinot juridisko aizsardzību, vai sportistiem, kas, spēlēdami hokeju Latvijas izlases kreklos, cīnās par mūsu starptautisko atpazīstamību. Bet šim gadījumam neatbilst neviens no scenārijiem. Pats Felipe komisijai rakstīja: “ka ilgstoši piedalījies sporta un sabiedriskās dzīves aktivitātēs, sabiedriskajos projektos, labdarības iniciatīvās, kā arī ar savu darbību un publisko atpazīstamību ir veicinājis Latvijas tēla popularizēšanu starptautiskajā vidē”. Tomēr ziņu virsraksti vēsta: - Pašmāju hits: Brazīlietis Felipe uzskaita piecas latviešu dīvainības - Latvijas mīļotā pametusi Felipi, kurš nu devies uz Dubaiju - Video: Reperis Felipe Gabriels par latviešu melošanas īpatnībām - Felipe Gabriels uzmirdz ar savdabīgu dziesmu par glamūrīgu dzīvi - Felipe 30. dzimšanas dienu nosvin ar pokeru futbolista Neimara mājās - Felipe atklāj nelāgu pieredzi ar slavenībām - Felipe atklāj Porziņģa pusi, ko apkārtējie parasti neredz Vēl bija kaut kas par mīlēšanos ar populāru modeli, bet nemanu nekādu ieguldījumu Latvijas pozitīvā tēla veidošanā vai sabiedrisko aktivitāšu uzlabošanā. Drīzāk gan degradē, soctīklos reklamējot Turcijas skaistumkopšanas klīnikas un alkoholu. Neatbalstu un pilsonības institūtu degradējoši to piešķirt ar Saeimas balsojumu, apejot likumā noteikto pamatkārtību. Pilsonība nav tikai juridisks attiecību līgums starp indivīdu un valsti, kas garantē sadzīviskās ērtības (Felipem bija slinkums atjaunot uzturēšanās atļauju). Valsts ir augstākā tautas pašorganizēšanās forma, kas apkalpo nacionālas intereses, bet tauta ir paplašināta ģimene, kur visus piederīgos vieno radniecība, valoda, kultūra, vēsture un apziņa par to, ka Latvija pieder tikai mums – latviešu ģimenei – jeb t.s. pirmspolitiskajam “MĒS”. Savukārt no tā izriet, ka pilsonība ir šīs ģimenes juridiskais ietvars, kas palīdz uzturēt strukturētas attiecības ar valsti, pārstāvot mūsu intereses. Domājot ģimenes analoģijās, vai varat iedomāties sava uzvārda un saimniecības līdzvadītāja privilēģijas piešķiršanu kādam jūsu saimniecībā ienākušam garāmgājējam tikai tāpēc, ka viņš grib, tāpēc ka dzīvo pie jums jau nedēļu, mēnesi vai divus? Laikam jau nē. Bet Saeima gan tā nedomā. Uzskatu, ka šādi brazīlieši nepieder mūsu valsts pirmspolitiskajam MĒS, ar šo balsojumu Saeima degradējusi pilsonības filozofisko jēgu. Lēmums jāpārskata, tāpat arī pilsonības piešķiršanas kārtība, likvidējot šādu funkciju deleģēšanu Saeimai.

Vakar Doma laukumā tika svinētas “Bērnu dienas”, atzīmējot starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Jāteic, ka pustukšais laukums acīmredzami kontrastēja ar pārpildītajām Vecrīgas šaurajām ieliņām, pa kurām citkārt ļaudis plūstin plūst klausīties kāda repera priekšnesumu vai protestēt pret “demokrātijas nozagšanu”, kad Saeima prātuļo par iespējamu Stambulas konvencijas denonsēšanu. Vēlētos cerēt, ka tā ir nejaušība, bet cerība - muļķa mierinājums - drīzāk uzskatu to par ilgstošas bezbērnotības politikas, kuras cēlonis nepareizi definētas dzīves vērtības, vizuālu apliecinājumu. Latvijā ir viens no zemākajiem dzimstības koeficientiem Eiropā - tikai 1,2 bērni uz sievieti. Ko tas nozīmē? Ka simts vecākiem būs tikai divdesmit pieci mazbērni un divpadsmit mazmazbērni. Ka latviešu pietiek vēl tikai simts pavasariem. Ka jārisina problēma, ja vēlamies izkārpīties no “sarkanās grāmatas”. Šis ir ļoti daudzšķautņains jautājums, kur katram cilvēkam, ikvienam pārim, sabiedrības grupām var atšķirties atbilde uz jautājumu “kāpēc mēs vēl aizvien neesam vecāki?”, tāpēc nevēlos iztirzāt visas šī jautājuma puses. Tomēr atļaušos izvirzīt tēzi, ka problēmas cēlonis ir uz ģimenes dzīves veidošanu kā vērtību neorientēts politikas saturs it visās dzīves jomās - mākslā, kultūrā, ekonomikā, filozofijā etc. Savukārt no tā izriet nepamatotas politiskas prioritātes, kas izvēršas demogrāfijai neveselīgos lēmumos. Ironizēšu, bet, manuprāt, Latvijas galvenais mērķis ir CO2 emisiju samazināšana (atgādinu, ka Latvija ir viena no apmežotākajām valstīm Eiropā). Nevienas citas programmas īstenošanai iepriekšējo piecu gadu laikā nav veikti tik mērķtiecīgi pasākumi, piemēram, Klimata ministrijas izveidošana ar līdzvērtīga apjoma finanšu ieguldījumiem (nerunājot par RailBaltica utml. piemēriem, kas ir daudz senāku iestrāžu projekti). Galvenās problēmas - gaisa piesārņojums un iekšdedzes transports. Stratēģiskais mērķis - autoparka elektrifikācija. Īstenošanas metodes - daudzu tūkstošu eiro valsts atbalsts jauna vai lietota elektroauto iegādei. Vidējais atbalsts ir aptuveni piecu tūkstošu eiro robežās. Turklāt Klimata ministrija izveidojusi jaunu atbalsta mehānismu četrdesmit miljonu eiro apmērā. Jāpiebilst, ka šos mehānismus visticamāk izmantos vairāk nekā labi situēti cilvēki, jo elektroauto cenas pārsniedz vidējās izmaksas, kādas varētu atļauties vidējais Latvijas iedzīvotājs. Kas notiek demogrāfijā? Tikmēr pirmā bērna piedzimšanas pabalsts ir seši simti eiro, bet ģimenes valsts pabalsts par vienu (pirmo) bērnu - divdesmit pieci eiro. Jauno ģimeņu lielākais izaicinājums ir jaunas dzīvesvietas iegāde vai būvniecība (dzīvesvietas platība visbiežāk nosaka ģimenes lielumu), fertilitātes vecumā esošo sieviešu skaits samazinās, bet vidējais pirmās grūtniecības vecums nemitīgi palielinās. Tendence ir nepārprotama. Latvijas nākotnes kontekstā vēl skumjāka, ja pieskaitām simt trīsdesmit vienu tūkstoti trešās valsts pilsoņus, kas patlaban oficiāli (neviens nezina, cik neoficiāli) atrodas ciemos. Kad politiķi apgalvo, ka naudas nav - tie melo. Visu nosaka prioritātes. Vai nu auto, vai nu ģimene. Klimata ministrijas budžets ir aptuveni simts miljoni eiro, atbalsts elektroauto iegādei četrdesmit miljoni eiro. Ja atteiktos no tik šaubīgām shēmām, tad atbrīvotos prāva summa, kas varētu nosegt nodokļu atlaides ģimenēm ar bērniem, programmas māju būvniecībai, pirmā bērna pabalsta palielināšanu u.c. atbalsta mehānismiem. Lai top! facebook.com/share/p/1Cghd88…

Ne tikai Ukrainā visa prese ukrainiski. Lai 1949. g. Dēliņš varētu sākt drukāt savu ,,Austrālijas Latvietis” latviski, paralēli avīze bija jādrukā angliski, Motivācija vienkārša, valstī, kur rūpējas par savu tautu, katram pilsonim ir tiesības izlasīt, ko tie ienācēji tur domā.

Pirmais, ko tūrists ierauga Rīgas lidostā, ir prese krievu valodā. Saeima neatbalstīja priekšlikumu to paralēli izdot arī latviski. Pagājušajā nedēļā tikai 25 Saeimas deputāti nobalsoja par priekšlikumu, kas paredzēja CSDD eksāmenu kārtošanu tikai latviešu valodā. Bet šodien, Vasarsvētkos, dzirdu krievu popsu skaļos ritmus pašā Rīgas sirdī - Doma laukumā! To atskaņo restorāns “KEY OF RIGA”. Vai nav ironiski? Pirms 35 gadiem tur bija Barikādes, lai kas tas tāds nenotiktu. Atkal jāmaina noteikumi.

Demogrāfija - problēma nr. 1 Latvijā ir dzimstības krīze. Ilmārs Mežs raksta, ka latviešu pietiks vien simts pavasariem. Un patiesībā krietni mazāk, jo imigrācijas vārti plaši vaļā vērti un katru gadu Latvijā iebrauc pārdesmit tūkstošu uzbeku, pakistāņu, indiešu u.c. sveši ļaudis. Man kā vēsturniekam paradoksāli redzēt, ka tauta, kas simtiem gadu laikā pārdzīvojusi visus karus, uzveikusi lielvaras, nespēj pārdzīvot ģimenes iznīcinošo modernitāti un savas valsts nodokļu sistēmu, kas nav ģimenēm draudzīga. Nepieciešama noteikumu maiņa, lai Latvija netaptu par tautu safari, bet saglabātos kā latviešu valsts.

Latvijai vēl aizvien nav nacionālo interešu aizsardzībā balstītas ārpolitikas - līdz šim to veidojusi pozēšana un reakcijas ministru soctīklos. Esam jaunā laikmetā, kur attiecības ar valstīm veidojamas individuāli, nevis alianšu un spēku zaudējušu starptautisko normu ietvaros.

Medijos un soctīklos visi atkal strīdās un vārās, vai mūs tiešām citi grib pataisīt par buferzonu, atdot pūķinam un - nez kā tad tur ārzemnieki izlems: vai mūs tad tie labie onkuļi aizstāvēs vai nē? Latviešu vīriešiem drīzāk vajag sakoncentrēties un ar steigu domāt, kā pašiem max uzkrāt spēkus, lai paši varētu parūpēties par sevi. Neviens mūs nekad mūžā par buferzonu nepataisīs, ja mēs paši to nepieļausim. Tikai no mums atkarīgs. Iet piektais kara gads, bet joprojām nav izveidota dronu apmācības skola. Ukrainā pierādīts, ka 1$ ieguldīts dronos ir ekvivalents 35$, kas ieguldīti konvencionālos ieročos. MMN partijā domā - varbūt negaidīt līdz mūsu mīkstie politiķi turpina nodarboties ar sabotāžu un tautai pašai samesties, lai nodibinātu privāto dronu apmācības centru? Ar mērķi sagatavot kādus 500 jaunus cilvēkus. Apmācības instruktorus MMN partija varētu noorganizēt no Ukrainas veterāniem. To mēs ņemam uz sevi. Tādi kanāli mums ir. Vajadzētu palīdzību ar telpām un vietējiem cilvēkiem. Ja kādam ir interese piedalīties un palīdzēt, rakstiet uz mūsu biroju. Ja būs atbalsts, tad to skolu uz 1.sep.varētu jau taisīt vaļā. MĒS MAINĀM NOTEIKUMUS.

LATVIJĀ IR GUDRĀKIE SKOLĒNI PASAULĒ Zinot Latvijas vēsturisko potenciālu, nešaubīgi uzskatu, ka starp mums dzīvo gudrākie cilvēki pasaulē, tikai problēma, ka dažādi birokrātiski regulējumi to potenciāla attīstībai liek sprunguļus spieķos. Tie sprunguļi ir pārspīlētā iejaukšanās izglītības sistēmā, nosakot “pieņemamās” un “nepieņemamās” mācību formas, pārregulējot skolotāju darba procesu, kā siļķes mucā sametot skolēnus – neatkarīgi no spējām, interesēm un talantiem. Jāatzīst, ka [ar retiem izņēmumiem] Latvijas skolas ir rūpniecisks konveijers jeb sociālās aprūpes nams, kas nesagatavo praktiskās dzīves izaicinājumiem. To izraisījusi valsts vēlme izglītības procesus padarīt pēc iespējas drošus, aizliedzot tādas apguves formas, kurās valsts kā “visu redzošās acs” loma tiek apdraudēta, piemēram, tālmācībā un mājmācībā. Bet ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts, tāpēc vēlme kontrolēt, kas sakņojas neuzticībā sabiedrībai, nerezultēsies augstos mācību sasniegumos. To apstiprinās jebkura mājmācības skolēnu ģimene, kas vairs nevarēs organizēt savu bērnu mācību programmu, jo Saeima nosprieda, ka šāds mācību modelis nav atbalstāms. Tāpēc mana tēze, kurā balstīt skolēnu potenciāla īstenošanas iespējamību, ir samazināt valsts iejaukšanos izglītības procesos, saglabājot vecāku tiesības izvēlēties saviem bērniem piemērotāko izglītības ieguves veidu [kas ne vienmēr ir klātienes modelis], atļaujot uzņemties atbildību tajās procesa daļās, kur valsts iejaukšanās vienkārši nav vajadzīga. Piemēram, par mājmācību jau esmu rakstījis. Tā ir: 1.Uz ģimeni kā vērtību orientēts mācību modelis; 2.Bērna pedagoģiskajām vēlmēm un interesēm pretimnākošāka par klātienes “konveijeru”; 3.Uz rezultātu orientēta un jau agrīni apzinātas profesijas/talantu ceļā balstīta; 4.Iet roku rokā ar privātskolotāju kā labāko pedagogu prakses uzplaukšanu. Neraugoties uz šiem ieguvumiem, Saeima mājmācību aizliegusi, lai nodrošinātos pret iespējamu vecāku slinkošanu un nepietiekamām rūpēm bērnu aprūpē (kas absolūti neatbilst šo ģimeņu sociālajam statusam). Tomēr brīvībā un atbildībā var iet vēl tālāk, atjaunojot praksi, kas Latvijā pastāvējusi arī pirms okupācijas, proti, eksternu centralizēto eksāmenu kārtošanu. Proti, piedāvāju atjaunot iespēju pieteikties eksāmenu kārtošanai tiklīdz skolēns tam gatavs. Jā, pat tad, ja 12. klases ģimnāzijas eksāmenam gatavs jau 15 nevis 18 gadu vecumā! Jo, pirmkārt, tā iespējams rosināt mācīšanās gribu. Otrkārt, ja mājmācība privātskolotājs var dabiski paātrināt bērna sniegumu, kāpēc gaidīt? Treškārt, tas apgrūtina sistēmisku jauniešu infantilizāciju. Ceturtkārt, atver universitāšu durvis jauniem talantiem. Piektkārt, šāda sistēma neprasa teju nekādus papildu finansējumu, vien politisku gribu. Jautājumi, ierosinājumi, komentāri?

Saeimas un pašvaldību vēlēšanu kārtības maiņa, pārejot uz balsošanu par konkrētiem kandidātiem, nevis partiju sarakstiem. Radikāla vēlēšanu dalības un amatu apvienošanas ierobežojumu atcelšana. Individuāla atbildība visos valsts pārvaldes līmeņos.

MĀJMĀCĪBA UN SKOLOTĀJU PRESTIŽS Saeimas uzbrukums mājmācībai un tālmācībai kā alternatīvām mācīšanās formām ir politiķu tuvredzības ilustrācija. Tiek aizliegti tādi izglītības ieguves ceļi, kas, pirmkārt, balstās vecāku tiesībās noteikt saviem bērniem atbilstīgāko, otrkārt, kas nereti skolēnu sagatavo labāk nekā klasiskais klātienes skolu modelis. Treškārt, šāda sistēma izglītības budžetā nerada lielākas finansiālās saistības nekā visu bērnu iespiešana klātienes skolas solā. Gluži pretēji. Tāpēc Saeimas lēmumā aizliegt mājmācību un tālmācību saredzu nepamatotu varas izpausmi, vecāku tiesību un rīcības brīvības radošā potenciāla ierobežošanu. Es uzticos vecākiem, kuri rūpējas par saviem bērniem. Latvijā ir aptuveni 300 ģimeņu, kuras praktizē mājmācību jeb izglītības programmas apguvi, kurā paši vecāki un/vai pieaicināts privātskolotājs ir vienīgie bērnu audzinātāji. Visbiežāk tās ir izteikti labvēlīgas, veselīgas ģimenes, kurām patiesi rūp savu bērnu nākotne. Turklāt šāds modelis ir ģimenes saites stiprinošs. Papildus bērna kā personības padziļinātai izzināšanai mājmācība var mainīt skolotāja lomu un uztveri sabiedrības acīs, palīdzot atjaunot profesionāla pedagoga prestižu. Tas ir privātskolotāju uzdevums, ko īstenot caur labiem un izciliem mājmācības piemēriem. Nelielajā pedagoga un akadēmiskajā pieredzē esmu sastapis dažus profesionāli augstvērtīgus skolotājus un profesorus, kuru pedagoģiskais potenciāls tiek izniekots neieinteresētas auditorijas dēļ. Un Saeima to atbalsta, liedzot mājmācību kā alternatīvu modeli, lai arī tas būtu vienīgais to pārorientēšanās virziens - privātskološana. Līdz šim ar privātskološanu lielākoties saista individuālas mācību programmas dažādu iemeslu dēļ pedagoģiskās grūtībās nonākušiem bērniem, kuriem draud nesekmība. Tas ir diezgan smags rūpals, kuru pedagogi nereti uzņemas nevis misijas apziņas, bet finansiālu apsvērumu dēļ. Par laimi šādu gadījumu mājmācības ģimenēs teju nav. Tomēr tās var piedāvāt pretējo – dabiski ieinteresētu bērnu, kuru motivē nepastarpināta atbildība vecāku priekšā. Iespējams tikai apjaust, kāds būtu šāda bērna un klasiski izglītota privātskolotāja/audzinātāja sadarbības iznākums. Manuprāt, lielākais šādu attiecību ieguvums būtu privilēģija strādāt pēc individuālas mācību programmas, kurā privātskolotājs samazinājis tādu skolu programmās ietverto saturu, kuru varētu dēvēt par “lieko un nevajadzīgo”, to aizvietojot ar jēdzīgo un noderīgo, pirmkārt, balstoties skolēna personības attīstībā, otrkārt, veicot padziļinātu, nevis virspusēju vielas apguvi, to pielāgojot, protams, arī nākotnes izglītības ceļam. Jāpiebilst, ka šis nav tikai skolotāja pedagoģiskā talanta īstenošanas jautājums. Tam ir arī loģiska ekonomiskā nozīme. Ņemot vērā mājmācības ģimeņu sociālo fonu, tās pārstāv vidēji vai salīdzinoši turīgu vidusslāņa daļu, izveidojot tādu ikdienas rutīnu, kas ļauj arī darbadienas ziedot bērnu skološanai. Mājmācības ģimenes var atļauties algot privātskolotājus. Šaubos, vai Latvijā ir pat viena tāda ģimene, kura algotu pilna laika audzinātāju-skolotāju, tomēr nešaubīgi uzskatu, ka darbs ar vairākām mājmācības ģimenēm summējas lielākā algā nekā valsts skolās strādājošajiem pedagogiem par pilnas slodzes darbu. Mājmācība paplašina privātskolotāju auditoriju un pieprasījuma tirgu. Ceru, ka pēc 3. oktobra nāks pārmaiņu vētra, atgriežot veselo saprātu izglītības nozarē, nesabotējot vecāku atbildību par saviem bērniem un neierobežojot skolotāju izaugsmes iespējas.

Vai skolās māca netiklību? "Masturbācija ir "savtīga pašapmierināšanās", "kritiska attieksme pret kontracepcijas un droša seksa propagandu", "dzimumakts ārpus laulības ir ķermeņa un personas ļaunprātīga izmantošana", "saprast, ka dzimumu mainīt nav iespējams", "apzināties, ka seksualitātes jēga ir mīlestība, jo mīlestība respektē visu cilvēka personību", "saprast, ka ļauties iekārei (netiklība) ir šķīstības tikuma pretstats, jo šādā gadījumā seksualitāte nav saistīta ar mīlestību, bet gan ar egoismu". Šie ir tikai daži citāti no Latvijas Universitātes paspārnē pētītas tikumiskās audzināšanas seksualitātes jautājumos programmas “TeenStar”. Tā radīta ASV, bet nu jau vairākas Eiropas valstis to pieņēmušas par iespējamu mācību standartu valsts skolās. Arī Latvija varētu, ja vien nebūtu pretestības no diviem laukiem. Proti, veselības mācības un dzimumu līdztiesības ekspertiem. Šo virzienu pārstāvji iebilst pret seksualitātes izzināšanu caur moralitātes rāmjiem, mācot izprast ķermeņa fizioloģiskos procesus tikai bioloģiskas seksualitātes kontekstā, absolūti atsaistot šos procesus no grēka, ģimenes, vērtību un tikumības principiem. Citiem vārdiem – seksualitāte tiek reducēta līdz dzīvniecisku instinktu līmenim. Atgādina agrīnos Padomju Krievijas gadus, kad izglītības tautas komisārs Anatolijs Lunačarskis pasludināja, ka veikt dzimumaktu ir tāpat, kā izdzert glāzi ūdens. Arī pašreizējais Latvijas izglītības standarts turpina šo tēzi, papildinot to ar informāciju par drošām kontracepcijas metodēm – prezervatīvu – kas pasargā no nevēlamām sekām. Bet noklusē morāli, kas var pasargāt no nevēlamu darbību veikšanas. Seksuālā izglītība bez tikumu konteksta ir nepilnīga, jo nevar izvērsties dzimumaudzināšanā, kas vērsta uz ģimenes kā attiecību mērķa īstenošanu. Gluži pretēji – tā var apgrūtināt noturīgu attiecību veidošanu, jo definē aplamus kopdzīves mērķus. Manuprāt, tikai šādu uzskatu dēļ iespējams radīt jēdzienu “nevēlama grūtniecība” (izvarošana un medicīniskas komplikācijas šeit neietverot), jo ģimene un bērnu radīšana netiek atbalstīta kā vērtība. Tā nav mīlestība, bet egoisms, ko maskē bauda. Interesanti, ka demogrāfijas krīze iet roku rokā ar attieksmes liberālismu attiecībās – kā rāda statistika (Francijas veselības ministrijas zinātņu institūts INSERM) – salīdzinājumā ar 1990. gadu sākumu mūsdienās sieviešu partneru skaits vairāk nekā divreiz lielāks, bet vīriešu – uz pusi. Kur morāle? Rūkošas dzimstības un negatīva latviešu migrācijas saldo laikos tāda seksuālā izglītība, kas neveicina ģimeņu veidošanu, nav atbalstāma. Turklāt šis nav tikai pragmatiska aprēķina pildīts uzskats, bet gan vēlme dzīvot skaistā, tikumīgā sabiedrībā. Vairāk par “pro” un “contra” šeit: delfi.lv/life/56017194/attie… delfi.lv/898102/versijas/120… arete.lu.lv

Saeima ierobežo vecāku tiesības Saeimā apstiprināti grozījumi Izglītības likumā, liedzot tiesības vecākiem izvēlēties saviem bērniem atbilstīgāko izglītības ieguves veidu, pakāpeniski atceļot tālmācību kā vienu no formām. Formālais iegansts - slikti centralizēto eksāmenu rezultāti, kas esot zemāki par vidējo rezultātu klātienes skolās. Tas tiesa. Lai gan nesaprotu šādu rūpi, jo valsts izglītības politika 30 gadus vēstījusi, ka izcilība nav mērķis, tāpēc matemātikas eksāmens sekmīgi nokārtots, ja iegūti vien 5% (jau otro gadu 15% pamatskolā un 20% vidusskolā). Manuprāt, sliktie rezultāti ir klātienes skolu nespējas atspulgs. Kā pierādīja raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” žurnālisti, lēmumu par tālmācības izvēli nereti palīdz izdarīt klātienes skolas vadība, lai atbrīvotos no problemātiskiem bērniem, neizdošanās nastu pārveļot uz viņu pleciem. Un nav pārbaudāmu piemēru, ka šie bērni, klātienēs vidē palikdami, būtu sekmīgāki. Tāpēc neuzskatu eksāmenu rezultātu argumentu par pilnvērtīgu. Gluži otrādi. Šajos grozījumos redzamas vairākas negatīvas iezīmes. Pirmkārt, es saprotu deputātu vēlmi novērst nevēlamas sekas, balstoties šķietamā korelācijā starp tālmācību un sliktiem rezultātiem, tomēr tā ir izvairīšanās no konteksta, izvēloties neredzēt sistēmas pozitīvos ieguvumus. Nesekmība nav tālmācības kā formas, bet gan konkrēto jauniešu individuālās (bez)atbildības sekas. Ir arī tālmācības izcilnieki, kuri mērojas ar labākajiem Rīgas ģimnāzistiem. Otrkārt, tālmācību veicināja “kovidlaika” klātienes mācību aizliegumi, kad pirmklasnieku skolotājs bija dators. Taču tas radīja blakusefektu - vecāku pievēršanos savu bērnu izglītības procesam, tālmācību nereti atzīstot par ērtāku un drošāku mācību veidu. Tajā brīdī aktualizējās jēdziens “izglītība ģimenē” jeb “mājmācība”. Latvijā ir aptuveni 300 ģimeņu, kuras praktizē mājmācību jeb izglītības programmas apguvi, kurā paši vecāki un/vai pieaicināts privātskolotājs ir vienīgie bērnu audzinātāji. Visbiežāk tās ir izteikti labvēlīgas, veselīgas ģimenes, kurām patiesi rūp savu bērnu nākotne. Šāds modelis ir dabisks, jo stiprina ģimenes saites. Vecāki ir labāk informēti par savu bērnu attīstību, spēj precīzāk izsvērt spēcīgās un mazāk spēcīgās bērna kā personības iezīmes, spēcinot labo un deldējot slikto. Šādi iespējams pasargāt arī no nelabvēlīgām ietekmēm, piemēram, agrīnas bērnu seksualizācijas, kas arvien biežāk mēdz izpausties dažādu seksuālās audzināšanas NVO vizītēs skolās, izglītojot, piemēram, dzimummaiņas jautājumos. Šādiem bērniem ir vieglāk iespējams kultivēt jau mazotnē atklātus talantus, mērķtiecīgāk virzoties konkrētas karjeras virzienā. Un, protams, šis ir ļoti elastīgs modelis laika plānošanas kontekstā - pati ģimene atbildīga par mācību programmai atvēlāmā laika sadali. Izskan pretargumenti par šo bērnu pakļaušanu riskam neprast iejusties sociālā vidē, bet tās ir puspatiesības, jo mājmācību ģimeņu vecāki pievērš uzmanību bērnu iesaistīšanai interešu izglītības aktivitātēs - pulciņos, Jaunsardzē, mūzikas skolās etc. Protams, nav likuma bez izņēmuma, arī šajā lauciņā tāds varētu būt, izpaužoties kā necildināms pedagoģisks piemērs jeb ne pārāk izdevies skolēns, tomēr uzskatu, ka tas ir retums. Nesaprotu, kādēļ Latvijas izglītības vadība vismaz politiskā līmenī ir totalitāra, liedzot tādas mācību ieguves formas, kas, neprasot papildu ieguldījumus, var rezultēties kvalitatīvākā iznākumā. Kādēļ ierobežot cilvēku dabisko potenciālu? Tālmācība bija pēdējais legālais ietvars, kurā varēja eksistēt (kaut daļēji) mājmācības ģimenes, neaizmirstot arī tālmācības iespējami pozitīvos vaibstus. Manuprāt, jāsamazina valsts monopola statuss izglītības nozarē, ja tas liedz izvēlēties bērna un vecāku interesēm atbilstīgāko izglītības ieguves formu. Ir tikai dabiski, ka vecākiem ir prioritāras tiesības noteikt savu bērnu izglītības ieguves veidu, tāpēc legālai jābūt ne tikai klātienes formai, bet arī mājmācībai un tālmācībai.