Tādos brīžos kā šie, es saredzu to absolūto brīnumu, ka 19 gados es satiku puisi, kurš nepilnu gadu vēlāk mani bildināja, mazāk kā gadu pēc tam mēs apprecējāmies un tagad - 14 gadus vēlāk, tas 19 gadīgais puisis ir mans stiprais plecs mūsu grūtākajā dzīves brīdī.
Mūsu otrajā randiņā viņš teica, ka kādu dienu mani apprecēs un es toreiz nosmējos, ka nu, nu, ticēšu, kad redzēšu. Kopš tā laika mēs apprecējāmies, pārvācāmies uz Latviju, viņš iemācījās manu dzimto valodu, lai integrētos un spētu komunicēt ar maniem vecākiem. Mēs nopirkām māju, kļuvām par vecākiem, atgriezāmies Anglijā, lai būtu tuvāk viņa vecākiem, kļuvām par kristiešiem, nopirkām māju te…
Bet nekas no tā nevarēja mani sagatavot tam, ka mēs kopā iesim cauri šim un cik ļoti viņš būs tas vienīgais cilvēks ar kuru es to spētu. Ne tikai tas, bet cik ļoti viņš pārspēs jebkādas manas ekspektācijas, kuras pat nebija zemas, jo viņš jau iepriekš ir pierādījis cik lielisks vīrs un mūsu bērnu tēvs viņš ir.
Šajā visā situācijā, kas ir bijusi sliktāka kā pats ļaunākais murgs, ko es jebkad varētu iedomāties, es nespēju neredzēt to svētību, kas ir cilvēks man blakus.
Ir daudz dzirdēts, ka lielas traumas spēj iznīcināt attiecības, bet tas ir kaut kas, ko mēs šo nepilnu divu nedēļu laikā esam apsprieduši vairākkārt un es pat teicu viņa mammītei - ir kaut kas īpašs tajā, ka Tu zini, ka cilvēkam Tev blakus Tu neesi par daudz. Ka kamēr vien mēs esam kopā, viņam es nekad nebūšu par daudz. Man šķiet ir ļoti maz pēdējo dienu laikā, ko viņš nav man darījis aprūpes un kopšanas ziņā.
Un es gribētu teikt, ka ir tik svarīgi izvēlēties pareizo cilvēku sev blakus, bet manī nav tāda augstprātība, lai teiktu, ka jebko no šī varēju pareizi paredzēt un nolasīt toreiz, kad man bija 19. Nē, viņš vienkārši bija smuks, lika man smieties un labi bučojās 🤭
Bet tā noteikti ir acīmredzama svētība, ka mēs viens otru atradām, ka izturējām viens otra un paši savu ego, ka redzējām, kur svarīgāk ir pārkāpt sev, nekā uzvarēt strīdu, jo tas, kam mēs tagad ejam cauri ir cīņa, kura mūs atstās ar rētām, neatkarīgi no iznākuma, bet mēs to uzvarēsim, jo mēs arī savstarpējos strīdus un visu, visu uzvaram kopā.
Arī tagad, kad mēs jau vairs nezinam, ko konkrēti lūgt, mēs lūdzam Dievam, lai vienkārši dod mums iespēju, ja vien ir iespēja, mēs kaut ko izdomāsim. Mūsu kopdzīve ir nemitīgs komandas darbs un es vienkārši esmu atradusi brīdi saprast to cik daudz man ir par ko būt pateicīgai šajā visādi citādi drausmīgajā situācijā.
Protams, tas, ka infekcija ir uzvarēta, ka vakar Lūkass sasniedza 17 punča nedēļas, mana ģimene, mana pacietīgā meita, bet tik ļoti, ļoti mans vīrs 🤍