1940. gada 15. jūnijā Lavrentijs Berija atgriezās no Kremļa un savā dienasgrāmatā rakstīja: "Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Baltiju. Teica - gribi vai negribi, bet [viņus] vajag sovjetizēt. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot."
Gadu vēlāk - 1941. gada 14. jūnijā - viņi to izdarīja.
15 424 cilvēki vienā naktī. 5263 arestēti un nošķirti no ģimenēm. Vairāk nekā 650 vēlāk nošauti. No bada, slimībām un cita iemesla dēļ nomira vairāk nekā 3400, bet izsūtījumā nomira vairāk nekā 1400 cilvēku.
|
Šodien viņus pieminam. Un arī skaidrojam, jo faktus vēl aizvien cenšas sagrozīt.
Viens no visizplatītākajiem mītiem: ka izsūtāmo sarakstus esot sastādījuši vietējie – “greizsirdīgie kaimiņi” vai vietējie “stukači”. Tā nav patiesība. Visus izsūtāmo sarakstus sagatavoja čeka un zem katra lēmuma par deportāciju ir čekista paraksts. Operāciju vadīja PSRS valsts drošības komisāra vietnieks personīgi.
Šis mīts ticis mērķtiecīgi izplatīts, lai tā novirzītu atbildību no Kremļa uz Latviju un tā pārvērstu padomju impērijas okupācijas režīma organizētu noziegumu par "savstarpēju rēķinu kārtošanu”.
Šodien mēdzam dzirdēt aicinājumus “to visu atstāt pagātnē”. Nē. Mēs savu vēsturi nedrīkstam atdot tiem, kuri grib “atmazgāt” padomju okupāciju, relativizēt komunistisko teroru un pārrakstīt Latvijas vēsturi tā, lai agresors izskatītos pēc “atbrīvotāja”.
Šodien Krievija Ukrainā dara to pašu. Kopš 2022. gada Ukrainā pārvietoti ap 4,7 miljoniem cilvēku. Ukrainas bērni nolaupīti, deportēti un nodoti adopcijai krievu ģimenēs, Krievija mērķtiecīgi mēģina izdzēst ukraiņu identitāti.
14. jūnijs ir piemiņas diena. Tā ir diena, kurā mēs sargājam patiesību - nosaucam vārdā noziegumu, okupāciju un atbildīgos. Kamēr to darām, tikmēr Latvija nav zaudējusi ne atmiņu, ne mugurkaulu.