Mani 2 centi par vakrdien pieņemtā likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām attiecībā uz Latvijas pilsoņu izdošanu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei" efektu uz pamattiesību jomu Latvijā.
1. Problēma ir likuma spēks telpā un būtībā arī de facto Lielbritānijas jurisdikcijas elementu pastāvēšanas pieļaušana Latvijā.
2. Skaidrs, ka katrai valstij ir tiesības noteikt šis valsts pilsoņiem pieņemamu kārtību savā teritorijā. Dažu valstu likumi var šķiet nesamērīgi vai pat absurdi, bet tie ir spēles noteikumi, un tie ir jāievēro. Jebkurā gadījumā cilvēkam ir izvēle – ja tik ļoti nepatīk kādas valsts likumi, var vienkārši atturēties no šīs valsts apmeklēšanas.
Piemēram, nepatīk, ka par alkohola lietošanu var dabūt pusgadu cietuma un 40 sitienus ar nūju – nebrauc uz Rijādu. Nepatīk, ka vari dabūt 300 eiro sodu par sekmēšanu uz ielas – nebrauc uz Tokiju.
3. Tomēr Lielbritānijas gadījums ir atšķirīgs, jo Lielbritānijas likumi (The Malicious Communications Act 1988 (Section 1) un The Communications Act 2003 (Section 127) ir vērsti nevis pret darbībām, kas ir izdarītas tieši Lielbritānijas teritorijā, bet kopumā pret jebkādiem ierakstiem sociālajos tīklos un citiem komunikācijas veidiem. Līdz ar to, personai var nebūt absolūti nekāda sakara ar Lielbritāniju, tā var atrasties jebkurā pasaules malā, un tāpat formāli pārkāpt šos likumus.
Vēl sliktāku situāciju padara tas, ka augstākminētie likumi paredz nevis tiešu aicinājumu uz vardarbību aizliegumu, bet gan ļoti plašu aizliegtās komunikācijas definīciju, kas ietver sevī “aizskarošu” un “nepiedienīgu” informāciju, kā arī jebkuru informāciju, kas var aizvainot kādu vai izsaukt citai personai nemieru. Skaidrs, ka šī definīcija ir tik plaša (juridiski korekts termins šajā gadījumā ir ģenerālklauzula), ka zem tās var “pabāzt” praktiski jebko.
4. Ko tas nozīmē praksē?
Daži piemēri:
Komiķis Germs Lihens, tika apcietināts un tiesāts jo tvitā ir pajokojis, ka redzot transpersonu sieviešu tualetē, “iesitīs viņam pa pautiem” (
edition.cnn.com/2025/09/03/u…);
Ričards Viljams tika notiesāts par aicinājumu protestēt pret migrāciju, lai glābtu britu bērnus un rasistiska mēma publicēšanu (
bbc.com/news/articles/c3ej8z…);
Darrens Breidijs tika notiesāts par LGBT kritizējošā mēma šērošanu (
hrla.org.au/uk_man_arrested_…);
Kāda sieviete tika aizturēta par neprecīzās informācijas šērošanu (
theguardian.com/uk-news/arti…)
Elizabete Kinnija tika notiesāta par to, ka WhatsApp ziņā kādai personai nosauca vīrieti, kas piekāva viņu, par “pederastu” (
westgatesentinel.com/interna…);
Un šie nav izņēmuma gadījumi – kopumā Lielbritānijas policija aiztur līdz pat 30 cilvēkiem dienā par “nepareiziem” ierakstiem sociālajos tīklos (
freespeechunion.org/archive/…).
Tāpat, ļoti svarīgs ir moments, ka praksē Lielbritānijas tiesas ir tendētas izdarīt secinājumu par nodoma aizvainot esamību, balstoties uz aizvainošanas faktu. Vienkārši sakot, ja tavas runas saturs kādu aizvainoja (kā tas bija Elizabetes Kinnijas gadījumā), nav svarīgi, vai tu to gribēji, vai nē, un ar pašu faktu parasti pietiek, lai konstatētu tavu vainu.
5. Kāpēc tas ir nozīmīgi Latvijas pilsoņiem?
Satversmes 100. panta formulējums paredz augstāku vārda brīvības aizsardzības līmenī nekā Lielbritānijas likumi. Vārda brīvība, citu pamattiesību starpā, ir bijusi viens no mērķiem, Latvijai cīnoties par savu neatkarību no totalitārās komunistiskās valsts. Līdz ar to, izsakot piekrišanu LR pilsoņu izdošanai Lielbritānijai, faktiski tiek degradētas Satversmē nostiprinātas un aizsargātas pamattiesības.
Tagad Latvijas pilsonim, īstenojot savas tiesības uz vārda brīvību, būs jāvērtē, vai gadījumā viņa izteikumi nevarēs tiks uztverti kā aizskaroši kādai sociālai vai reliģiskai grupai Lielbritānijā. Acīmredzami, ka ievērojama cilvēku daļa negribēs riskēt, kas attiecīgi radīs vārda brīvības apspiešanas efektu Latvijā, ko paradoksālā kārtā izsauc nevis pašas Latvijas, bet Lielbritānijas likumi.
Nevajag lolot cerības uz to ka “es neesmu brits, gan jau mani tas neskars”. Lielbritānijas valdība ir tieši paudusi velmi panākt citu valsts pilsoņu ekstradīciju un sodīšanu par “naida runu”.
(
cbsaustin.com/news/nation-wo…)
Formāli, Latvijas piloni var pasargāt Kriminālprocesa likuma 697.panta 2.daļas 4.punkts, bet praksē starptautiskiem līgumiem tiek dota priekšroka, un tiesību piemērotājs diez vai riskēs runāt pretī politiskajam lēmumam.
P.S. Likuma pieņemšanas procesā jāatzīmē deputāta
@akirstei centieni vismaz daļēji atrisināt šo problēmu, iesniedzot likumprojekta grozījumus, kas paredzēja ka “Latvijas pilsoņa izdošana nav pieļaujama, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka apcietināšanas orderis izdots ar mērķi personu krimināli vajāt vai sodīt tās politisko, ideoloģisko vai reliģisko uzskatu, vārda vai uzskatu brīvības izpausmju vai citu Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā garantēto tiesību īstenošanas dēļ, vai ja personai Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē draud vajāšana minēto iemeslu dēļ. ”
(
titania.saeima.lv/LIVS14/sae…)
Diemžēl, neviens cits deputāts šo absolūti racionālo priekšlikumu nav atbalstījis.